Es esmu dzimis 1937. gadā Kirgizstānā, netālu no Tokmokas pilsētas. Mani vecāki bija kirgīzi. Viņi strādāja kolhozā un darbā pavadīja garas stundas — no agra rīta līdz vēlam vakaram. Kolhoznieki regulāri saņēma noteiktu pārtikas devu, taču algu viņiem izmaksāja tikai reizi gadā. Manai mātei bija īpaši smagi jānopūlas, lai gādātu par mani un manu jaunāko māsu. Jau pēc pieciem skolā pavadītiem gadiem arī es sāku pilnu slodzi strādāt kolhozā.

Vietā, kur mēs dzīvojām, cilvēki bija ļoti nabadzīgi, un viņiem bija smagi jāstrādā, lai tikai savilktu galus. Tolaik es īpaši neaizdomājos par dzīves jēgu un nākotni. Es pat iedomāties nevarēju, ka brīnišķīgā vēsts par Dievu Jehovu un viņa nodomu mainīs manu dzīvi. Stāsts par to, kā labā vēsts sasniedza Kirgizstānu, ir patiesi aizraujošs. Viss sākās manā dzimtajā pusē, Kirgizstānas ziemeļos.

Patiesība par Dievu Jehovu Kirgizstānā sāka izplatīties pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados. Taču labajai vēstij bija jāpārvar komunistiskās ideoloģijas radītie šķēršļi, jo Kirgizstāna tajā laikā ietilpa Padomju Savienības sastāvā. Visā Padomju Savienībā Jehovas liecinieki saglabāja neitralitāti politiskos jautājumos. (Jāņa 18:36.) Šī iemesla dēļ viņi tika uzskatīti par valsts ienaidniekiem un vajāti. Tomēr neviena ideoloģija nevar traucēt Dieva vārdiem sasniegt godprātīgu cilvēku sirdi. Viena  no mana mūža vērtīgākajām atziņām ir tā, ka ar Jehovu ”viss ir iespējams”. (Marka 10:27.)

Jehovas liecinieku vajāšanas sekmēja labās vēsts izplatīšanos Kirgizstānā. Kāpēc tā var teikt? Liela daļa no tiem, kas tika uzskatīti par valsts ienaidniekiem, tika izsūtīti uz Sibīriju, kas bija viens no Padomju Savienības reģioniem. Pēc atbrīvošanas daudzi no viņiem pārcēlās uz dzīvi Kirgizstānā, un viņu vidū bija Jehovas liecinieki, kas šeit sāka sludināt labo vēsti. Viens no bijušajiem izsūtītajiem bija Emīls Jancens, kas bija dzimis Kirgizstānā 1919. gadā. Emīls bija nosūtīts uz darba nometni, kur satika Jehovas lieciniekus. Viņš pieņēma patiesību, un 1956. gadā viņš atgriezās mājās. Emīls apmetās uz dzīvi netālu no Sokulukas, manā dzimtajā pusē. Tieši Sokulukā 1958. gadā tika izveidota pirmā Jehovas liecinieku draudze Kirgizstānā.

Apmēram gadu vēlāk uz Sokuluku pārcēlās vēl viens Jehovas liecinieks, Viktors Vinters. Šis uzticīgais brālis vairākkārt pieredzēja nopietnus pārbaudījumus. Kristīgās neitralitātes dēļ viņam divreiz piesprieda trīs gadu cietumsodu, pēc tam viņam cietumā bija jāpavada vēl desmit gadi un tad vēl pieci gadi izsūtījumā. Tomēr vajāšanas nespēja apstādināt labās vēsts izplatīšanos.

1963. gadā Kirgizstānā jau bija apmēram 160 Jehovas liecinieku, no kuriem daudzi bija dzimuši Vācijā, Ukrainā vai Krievijā. Viņu vidū bija Eduards Varters, kas bija kristījies 1924. gadā tagadējās Lietuvas teritorijā. Četrdesmito gadu pirmajā pusē nacisti viņu bija nosūtījuši uz koncentrācijas nometni, un dažus gadus vēlāk padomju vara viņu bija izsūtījusi uz Sibīriju. 1961. gadā šis uzticīgais brālis pārcēlās uz Kantas pilsētu, kas atrodas pavisam netālu no manas dzimtās vietas.

Kantā dzīvoja arī kāda uzticīga Jehovas lieciniece, Jeļizaveta Fota, kas strādāja par šuvēju. Tā kā viņa bija prasmīga sava aroda meistare, viņa saņēma pasūtījumus, piemēram, no ārstiem un skolotājiem. Starp viņas klientiem bija arī kāda prokuratūras darbinieka sieva, kuru sauca Aksamaja Sultanalijeva. Reiz, atnākusi pie Jeļizavetas pēc sava pasūtījuma, viņa sāka uzdot jautājumus par dzīves jēgu un mirušo stāvokli. Jeļizaveta uz viņas jautājumiem atbildēja tieši no Bībeles. Vēlāk Aksamaja kļuva par dedzīgu labās vēsts sludinātāju.

Ap to laiku brālis Nikolajs Čimpoešs no Moldāvijas (tagadējā Moldova) bija iecelts par rajona pārraugu, un viņš veica šo kalpošanu gandrīz 30 gadu. Nikolajs ne vien apmeklēja draudzes, bet arī organizēja mūsu literatūras pavairošanu. Viņa darbība nepalika nepamanīta varas iestādēm. Tāpēc brālis Eduards Varters, iedrošinot Nikolaju, deva viņam šādu padomu: ”Kad varas iestāžu darbinieki tevi pratinās, saki viņiem atklāti, ka tu mūsu literatūru saņēmi no galvenās pārvaldes Bruklinā. Skaties VDK aģentam tieši acīs. Tev ne no kā nav jābaidās.” (Mat. 10:19.)

Drīz vien pēc šīs sarunas Nikolajam lika ierasties Kantas VDK pārvaldē. Viņš atceras: ”Aģents jautāja, no kurienes mēs saņemam mūsu literatūru. Es viņam atbildēju, ka no Bruklinas. Viņam nebija, ko teikt. Viņš ļāva man iet un nekad vairs neizsauca pie sevis.” Šādi bezbailīgi sludinātāji turpināja piesardzīgi izplatīt labo vēsti manā dzimtajā pusē Kirgizstānas ziemeļos. Galu galā pagājušā  gadsimta astoņdesmitajos gados patiesība par Jehovu sasniedza arī mūsu ģimeni. Pirmā, kas dzirdēja labo vēsti, bija mana sieva Mairambubu.

Mairambubu ir dzimusi Narinas apgabalā. Mēs pirmo reizi satikāmies 1974. gada augustā, kad viņa ciemojās pie manas māsas. Man Mairambubu uzreiz iepatikās, un jau tajā pašā dienā mēs apprecējāmies.

1981. gada janvārī, kad Mairambubu autobusā brauca uz tirgu, viņa sadzirdēja raksta sākumā minētos vārdus. Mana sieva gribēja uzzināt vairāk, tāpēc uzrunāja sievieti, kas bija tos teikusi, un jautāja viņas vārdu un adresi. Šī sieviete pateica savu vārdu, Apuna, bet, tā kā astoņdesmitajos gados Jehovas liecinieku darbība joprojām bija aizliegta, viņa bija piesardzīga, un pierakstīja manas sievas adresi, nevis deva savējo. Mana sieva mājās ieradās sajūsmināta.

”Es dzirdēju brīnišķīgas lietas!” teica Mairambubu. ”Kāda sieviete man stāstīja, ka drīz cilvēki vairs nemirs. Pat savvaļas dzīvnieki būs draudzīgi.” Man tas izklausījās pēc pasakas. ”Sagaidīsim, līdz viņa mūs apmeklēs un pastāstīs vairāk,” es atbildēju.

Apuna mūs apmeklēja pēc trim mēnešiem. Pēc viņas apciemojuma pie mums sāka nākt citas sludinātājas, kas bija vienas no pirmajām kirgīzu tautības Jehovas lieciniecēm. Šīs māsas mums palīdzēja iepazīt brīnišķīgo patiesību par Jehovu un to, kāds ir viņa nodoms par cilvēci. Viņas mums mācīja Bībeli, izmantojot grāmatu No zaudētās līdz atgūtajai paradīzei. * Tā kā Tokmokā bija tikai viens šīs grāmatas eksemplārs, mēs priekš sevis to pārrakstījām ar roku.

Viena no pirmajām lietām, par ko mēs mācījāmies, bija pravietojums no 1. Mozus 3:15, kas piepildīsies ar Dieva ieceltā ķēniņa Jēzus starpniecību. Šī svarīgā vēsts ir jādzird ikvienam! Tas bija būtisks iemesls, lai arī mēs sāktu sludināt labo vēsti. (Mat. 24:14.) Jau drīz vien Bībeles patiesība sāka pārveidot mūsu dzīvi.

Kāds brālis Tokmokā mūs uzaicināja uz kāzām. Mēs ar sievu ievērojām, cik ļoti Jehovas liecinieku uzvedība atšķiras no tā, ko mēs bijām  pieraduši redzēt. Kāzās nebija alkohola, un viss noritēja organizēti un kārtīgi. Tas bija pilnīgs pretstats citām kāzām, kuras bijām apmeklējuši un kurās viesi parasti piedzērās, slikti uzvedās un runāja rupjības.

Mēs sākām apmeklēt Jehovas liecinieku draudzes sapulces Tokmokā. Kad bija piemēroti laika apstākļi, tās notika mežā. Brāļi un māsas apzinājās, ka milicija seko viņu gaitām, tāpēc sapulču laikā kāds brālis vienmēr stāvēja sardzē. Ziemā mēs pulcējāmies mājās pie ticības biedriem. Pāris reizes ieradās milicija un pieprasīja paskaidrot, ko mēs tur darām. Kad 1982. gada jūlijā mēs ar Mairambubu kristījāmies Čujas upē, mums bija jābūt piesardzīgiem. (Mat. 10:16.) Brāļi ieradās nelielās grupās un sapulcējās mežā. Nodziedājuši vienu no valstības dziesmām, mēs klausījāmies kristīšanās runu.

1987. gadā kāds brālis man palūdza apmeklēt ieinteresētu cilvēku, kas dzīvoja Balikči pilsētā. Lai tur nokļūtu, mums četras stundas bija jābrauc ar vilcienu. Dažas reizes sludinājuši Balikči, mēs secinājām, ka šajā pilsētā daudziem ir liela interese par Bībeli. Tā mums pavērās lieliska iespēja paplašināt savu kalpošanu.

Mēs ar Mairambubu bieži braucām uz Balikči. Parasti mēs tur palikām visu nedēļas nogali, sludinājām un noturējām draudzes sapulces. Vajadzība pēc mūsu literatūras strauji auga, tāpēc literatūru no Tokmokas nācās vest kartupeļu maisā. Ar diviem pilniem maisiem mēnesī knapi pietika, lai apmierinātu pieprasījumu. Pat ceļā uz Balikči un atpakaļ mums bija iespējas sludināt vilciena pasažieriem.

1995. gadā — astoņus gadus pēc mūsu pirmās ierašanās Balikči — tur tika izveidota pirmā draudze. Gadiem ilgā braukāšana no Tokmokas uz Balikči prasīja daudz naudas. Kā mēs spējām to paveikt, ņemot vērā, ka mūsu materiālās iespējas bija ļoti ierobežotas? Kāds brālis mums regulāri deva naudu, kas mums palīdzēja segt izdevumus. Jehova redzēja mūsu vēlmi paplašināt kalpošanu, un viņš atvēra ”debess logus” un izlēja pār mums savas svētības. (Mal. 3:10.) Tiešām, ar Jehovas atbalstu viss ir iespējams!

1992. gadā mani iecēla par draudzes vecāko. Es biju pirmais kirgīzu tautības draudzes vecākais visā valstī. Tokmokas draudzē man pavērās jaunas iespējas kalpošanā. Mēs mācījām Bībeli vairākiem kirgīzu tautības jauniešiem, kas studēja augstskolā. Viens no viņiem tagad ir filiāles komitejas loceklis, bet divi citi ir speciālie pionieri. Arī draudzes sapulcēs bija daudz darāmā. Pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā mūsu literatūra netika tulkota kirgīzu valodā, un sapulces notika krievu valodā. Tā kā tās sāka apmeklēt aizvien vairāk cilvēku, kam dzimtā valoda bija kirgīzu, es viņiem tulkoju sapulču programmu. Tas daudziem no viņiem palīdzēja ātrāk ienākt patiesībā.

Mums ar Mairambubu bija darba pilnas rokas, arī audzinot savu arvien kuplāko bērnu pulciņu.  Mēs kopā ar bērniem devāmies sludināt un ņēmām viņus līdzi uz draudzes sapulcēm. Mūsu meitai Gulsairai jau 12 gadu vecumā patika uzrunāt garāmgājējus un stāstīt tiem par Bībeli. Vēl bērniem patika mācīties no galvas Bībeles pantus. Tā mūsu bērni un vēlāk arī bērnubērni bija iesaistīti draudzes darbībā. 16 no mūsu dzīvi palikušajiem 9 bērniem un 11 mazbērniem kalpo Jehovam vai kopā ar saviem vecākiem apmeklē sapulces.

Mūsu dārgie brāļi un māsas, kas pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados sāka sludināt labo vēsti mūsu apvidū, būtu ļoti pārsteigti, redzot notikušās pārmaiņas. Viens ir tas, ka kopš deviņdesmitajiem gadiem mums ir pavērušās iespējas brīvi sludināt un pulcēties lielās sapulcēs.

1991. gadā mēs ar sievu pirmo reizi apmeklējām lielu kongresu — tas notika Kazahstānas pilsētā Alma-Atā (tagad tās nosaukums ir Almati). Savukārt 1993. gadā brāļi organizēja lielu kongresu Kirgizstānas galvaspilsētā Biškekā, stadionā ”Spartaks”. Lai sagatavotu stadionu kongresam, sludinātāji to uzkopa veselu nedēļu. Stadiona direktoru tas tik ļoti iespaidoja, ka viņš mums atļāva to izmantot bez maksas.

1994. gadā pirmo reizi kirgīzu valodā tika izdota kāda no Jehovas liecinieku publikācijām. Tas bija ļoti nozīmīgs notikums! Tagad mūsu literatūra regulāri tiek tulkota kirgīzu valodā mūsu organizācijas filiālē Biškekā. 1998. gadā Jehovas liecinieki Kirgizstānā tika oficiāli reģistrēti. Mūsu skaits ir audzis, un tagad Kirgizstānā ir vairāk nekā 5000 sludinātāju. Valstī ir 83 draudzes un 25 grupas, kurās sapulces notiek angļu, kirgīzu, krievu, krievu zīmju, ķīniešu, turku, uiguru un uzbeku valodās. Visi šie dārgie brāļi un māsas vienoti kalpo Jehovam. Apbrīnojamās pārmaiņas, kādas esam pieredzējuši, bija iespējamas, tikai pateicoties Jehovam.

Jehova ir izmainījis arī manu dzīvi. Es uzaugu trūcīgā kolhoznieku ģimenē un skolā gāju tikai piecus gadus. Tomēr Jehova man ir palīdzējis kalpot par draudzes vecāko un mācīt Bībeli cilvēkiem, kuri bija ieguvuši daudz augstāku izglītību nekā es. Jehova tiešām spēj paveikt neparastas lietas! Pieredzētais mani mudina arī turpmāk uzticīgi liecināt par Jehovu, ar kura atbalstu ”viss ir iespējams”. (Mat. 19:26.)