VAI tad, ja dzīvesbiedri strīdas, būtu jāsecina, ka viņi vairs nemīl viens otru? Tas, protams, tā nav. Fernando un Sāra, par kuriem tikko bija stāstīts, ļoti mīl viens otru. Tomēr domstarpības laiku pa laikam rodas pat vislabākajās laulībās.

Kāpēc veidojas konflikti, un ko dzīvesbiedri var darīt, lai neļautu strīdiem graut laulību? Tā kā laulības iedibinātājs ir Dievs, būtu saprātīgi pārdomāt, kādi ieteikumi šajā jautājumā ir atrodami Dieva vārdos, Bībelē. (1. Mozus 2:21, 22; 2. Timotejam 3:16, 17.)

Lielākoties dzīvesbiedri no sirds vēlas būt laipni un iejūtīgi viens pret otru. Taču Bībelē ir reālistiski norādīts, ka ”visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības”. (Romiešiem 3:23.) Tāpēc tajos brīžos, kad rodas domstarpības, bieži vien nav viegli kontrolēt emocijas. Ja izceļas strīds, dažiem ir ļoti grūti savaldīties, lai nesāktu kliegt vai nepateiktu kaut ko aizvainojošu. (Romiešiem 7:21; Efeziešiem 4:31.) Bet ir arī citi iemesli, kāpēc mēdz veidoties saspīlētas situācijas.

Visbiežāk vīrs un sieva par savām domām un jūtām izsakās atšķirīgā veidā. ”Pēc kāzām es atklāju, ka mūsu priekšstati par domu apmaiņu stipri atšķiras,” stāsta Mičiko. ”Man ir svarīgi runāt ne tikai par to, kas ir atgadījies, bet arī kāpēc un kā tas ir noticis. Taču vīram, šķiet, interesē tikai gala iznākums.”

Līdzīgas problēmas ir pazīstamas daudziem pāriem. Bieži vien viens no dzīvesbiedriem vēlas sīki un smalki analizēt nesaskaņu cēloņus, turpretī otrs vēlas izvairīties no saspīlētām situācijām un negrib runāt par šādām tēmām. Jo neatlaidīgāk viens no dzīvesbiedriem mēģina izrunāties, jo neatlaidīgāk otrs no šādas sarunas cenšas izvairīties. Vai arī jums ir pazīstama šāda situācija? Vai arī jūsu laulībā viens no jums parasti grib nopietni izrunāt kādu jautājumu, bet otrs mēģina izbēgt no šādas attiecību skaidrošanas?

 Nedrīkst arī aizmirst, ka laulātie draugi nāk no dažādām ģimenēm, kurās ir bijuši atšķirīgi priekšstati par domu apmaiņu starp vīru un sievu. Džastins, kāds vīrietis, kas ir precējies piecus gadus, stāsta: ”Tā kā manā ģimenē nav pieņemts runāt par jūtām, arī man par tām nav viegli stāstīt. Sieva to pārdzīvo. Viņas ģimenē visi atklāti stāsta, kas ir uz sirds, un viņai nemaz nav grūti man pastāstīt, kā viņa jūtas.”

Pētījumi liecina, ka galvenais, pēc kā var spriest, cik laimīga būs laulība, nav tas, cik bieži laulātie draugi saka, ka mīl viens otru. Arī seksuālā saderība un materiālā labklājība nav pats svarīgākais. Patiesībā vislielākajā mērā saskaņa laulībā ir atkarīga no vīra un sievas prasmes risināt domstarpības.

Ievērības cienīgs ir fakts, ka, saskaņā ar Jēzus vārdiem, vīru un sievu laulībā savieno Dievs, nevis kāds cilvēks. (Mateja 19:4—6.) Tā kā laulības veidotājs ir Dievs Jehova, laba laulība sagādā viņam godu. Bet, ja vīrs neizturas pret sievu ar mīlestību un sapratni, Dievs Jehova var neuzklausīt viņa lūgšanas. (1. Pētera 3:7.) Savukārt tad, ja sieva neciena savu vīru, patiesībā viņa apliecina necieņu pret Jehovu, kas vīru ir iecēlis par ģimenes galvu. (1. Korintiešiem 11:3.)

Lai arī no kādas ģimenes cilvēks būtu nācis un lai arī pie kāda saskarsmes veida viņš būtu pieradis, ja viņš vēlas izmantot dzīvē Bībeles principus un veiksmīgi risināt domstarpības, ir būtiski vairīties no tāda runas veida, kas grauj laulību. Tāpēc dzīvesbiedriem ir noderīgi uzdot sev dažus jautājumus.

”Vai es cenšos apvaldīt noslieci nepalikt atbildi parādā?”

Kādā gudrā sakāmvārdā ir teikts: ”Kad spiež degunu, tek asinis, kad uzspiež dusmām, tad izlec ķilda!” (Salamana Pamācības 30:33, VDP.) Kā šo sakāmvārdu var attiecināt uz domu apmaiņu dzīvesbiedru starpā? Iedomāsimies šādu situāciju: viss sākas ar to, ka vīram un sievai ir atšķirīgs viedoklis par ģimenes budžeta plānošanu. Varbūt sākumā viens no dzīvesbiedriem tikai izsaka domu, ka ir rūpīgāk jākontrolē izdevumi. Taču saruna ātri var pāraugt dzīvesbiedra īpašību kritizēšanā, un sāk skanēt tādas frāzes kā, piemēram, ”tu esi tik bezatbildīgs”. Ja viens no dzīvesbiedriem ”uzspiež” otram, kritizējot viņa īpašības, var rasties kārdinājums tūlīt pat ”uzspiest” pretī. Tomēr tas izraisīs vienīgi dusmas un domstarpības tikai saasināsies.

Viens no Bībeles sarakstītājiem, Jēkabs, brīdināja: ”Redzi, kāda maza uguns iededzina kādu lielu mežu! Un uguns ir arī mēle.” (Jēkaba 3:5, 6.) Ja laulātie draugi nekontrolē savu mēli, no sīkām domstarpībām var uzliesmot nevaldāmi konflikti. Saprotams, ja laulību ik pa laikam satricina šādas emocionāli graujošas ”vētras”, tā nav mīlestībai labvēlīga vide.

Saspringtā situācijā gudrāk ir nevis nepalikt dzīvesbiedram atbildi parādā, bet gan sekot Jēzus priekšzīmei, kurš ”zaimots neatbildēja ar zaimiem”. (1. Pētera 2:23.) Visātrāk domstarpības norimsies tad, ja cilvēks ņems vērā, ka dzīvesbiedra viedoklim ir noteikts pamats, atvainosies un atzīs, ka arī viņš zināmā mērā ir vainojams konfliktā.

”Vai es mēdzu neņemt nopietni dzīvesbiedra jūtas un viedokli?”

Dieva Rakstos ir lasāms norādījums: ”Esiet visi vienprātīgi, līdzcietīgi.” (1. Pētera 3:8.) Padomāsim par diviem iemesliem, kāpēc reizēm precētiem cilvēkiem ir grūti ievērot šo norādījumu. Pirmkārt, varbūt cilvēks īsti nesaprot, kā jūtas viņa dzīvesbiedrs. Piemēram, ja kāds redz, ka viņa dzīvesbiedrs par kādu jautājumu raizējas vairāk nekā viņš pats, varbūt rodas vēlēšanās sacīt: ”Tu vienkārši pārāk stipri ņem šo lietu pie sirds.” Iespējams, šie vārdi tiek sacīti, lai  palīdzētu dzīvesbiedram paskatīties uz problēmu no malas. Tomēr būs grūti atrast cilvēku, kuru šādas frāzes nomierinātu. Kā vīriem, tā sievām ir svarīgi apzināties, ka tie, kurus viņi mīl, saprot viņus un jūt viņiem līdzi.

Lepnums var būt vēl viens iemesls, kāpēc precēts cilvēks reizēm var neuztvert nopietni dzīvesbiedra jūtas. Lai paaugstinātu sevi, lepni cilvēki pastāvīgi noniecina citus. Reizēm šādi cilvēki to dara, izsakoties par otru aizvainojošiem vārdiem vai negatīvā gaismā salīdzinot viņu ar citiem. Jēzus laikā tā rīkojās farizeji un rakstu mācītāji. Ja kāds — pat ja šis cilvēks bija no viņu pašu loka — izteica viedokli, kas nesaskanēja ar lepno farizeju un rakstu mācītāju domām, viņi to tūlīt apbēra ar apvainojumiem un noniecinošām piezīmēm. (Jāņa 7:45—52.) Jēzus rīkojās pilnīgi pretēji. Viņš iejūtīgi uzklausīja cilvēkus, kas vērsās pie viņa. (Mateja 20:29—34; Marka 5:25—34.)

Precētiem cilvēkiem ir svarīgi apdomāt, kā viņi reaģē, kad dzīvesbiedrs viņiem uztic savas raizes. Vai jūsu vārdos, balss tonī un sejas izteiksmē atspoguļojas iejūtība, vai arī jūsu vārdi un rīcība liecina, ka laulātā drauga raizes jūs neņemat par pilnu?

”Vai es bieži piedēvēju dzīvesbiedram savtīgus motīvus?”

”Vai Ījabs Dievu par velti un bez kāda apsvēruma bīstas? Un vai Tu pats arī neesi ir ap viņu, ir ap viņa namu, ir ap visu, kas tam pieder, uzcēlis aizsargu žogu?” (Ījaba 1:9, 10.) Ar šiem vārdiem Sātans piedēvēja uzticīgajam Dieva kalpam Ījabam sliktus motīvus.

Arī dzīvesbiedri nemanot var piedēvēt laulātajam draugam sliktus motīvus. Piemēram, var gadīties, ka tajās reizēs, kad viens no dzīvesbiedriem izdara kaut ko labu, lai iepriecinātu laulāto draugu, otrs sāk domāt, vai tikai viņš negrib saņemt kaut ko pretī vai arī nemēģina noslēpt kādu nepatīkamu faktu. Mēdz notikt arī tā, ka tad, ja laulātais draugs pieļauj kādu kļūdu, otrs to uzskata par apstiprinājumu dzīvesbiedra savtīgumam un vienaldzībai. Dažiem šādās reizēs uzreiz atmiņā uzpeld līdzīgas dzīvesbiedra kļūdas, kas tiek pieskaitītas agrāko grēku sarakstam.

Apustulis Pāvils rakstīja: ”Mīlestība.. ..nepiemin ļaunu.” (1. Korintiešiem 13:4, 5.) Īsta mīlestība nav akla, tomēr tā arī nepiemin ļaunu. Pāvils par mīlestību arī teica, ka tā ”tic visu”. (1. Korintiešiem 13:7.) Tas nenozīmē, ka mīlestība ir lētticīga, tomēr tai ir raksturīga uzticēšanās otram. Mīlestība nav skeptiska un aizdomīga. Mīlestība, kādu mudina attīstīt Bībele, ir gatava piedot un nepiedēvē citiem sliktus motīvus. (Psalms 86:5; Efeziešiem 4:32.) Ja dzīvesbiedriem ir šāda mīlestība vienam pret otru, viņu laulība būs laimīga.