UZSKATS, ka Dievs izraisa nelaimes, lai sodītu ļaunos, nav nekas jauns. 1755. gadā, kad aptuveni 60 tūkstoši cilvēku gāja bojā zemestrīcē, ugunsgrēkā un cunami, kas skāra Portugāles galvaspilsētu Lisabonu, slavenais filozofs Voltērs uzdeva jautājumu: ”Vai Lisabona zudusī bij’ vairāk grēkos vainīga par Londonu un Parīzi, kur valda bauda kaislīga?” Gadsimtu gaitā miljonus ir nodarbinājis jautājums, vai dabas stihijas ir Dieva sods.

Tāpēc būtu svarīgi noskaidrot atbildes uz šādiem jautājumiem: vai tiešām Dievs mēdz sodīt cilvēkus ar dabas katastrofām? Un vai nesenais katastrofu vilnis ir Dieva sods?

Daži pārsteidzīgi vaino Dievu, norādot uz Bībelē aprakstītiem notikumiem, kuros Dievs lika lietā dabas spēkus, lai kaut ko iznīcinātu. (1. Mozus 7:17—22; 18:20; 19:24, 25; 4. Mozus 16:31—35.) Tomēr, sīkāk izpētot šos Bībeles fragmentus, kļūst redzamas trīs būtiskas iezīmes. Pirmkārt, pirms katras nelaimes izskanēja brīdinājums. Otrkārt, atšķirībā no mūsdienu dabas katastrofām, kurās iet bojā gan labi, gan slikti cilvēki, Dievs iznīcināja tikai tos, kas bija nelabojami ļauni vai atteicās paklausīt brīdinājumiem. Treškārt, nevainīgiem cilvēkiem Dievs deva iespēju izglābties. (1. Mozus 7:1, 23; 19:15—17; 4. Mozus 16:23—27.)

Tāpēc nav pamata domāt, ka neskaitāmās katastrofas, kas mūsdienās ir izpostījušas dzīvi miljoniem cilvēku, būtu izraisījis Dievs. Bet kāpēc šādu nelaimju ir kļuvis acīmredzami vairāk? Kādas iespējas ir sevi no tām pasargāt? Un vai kādreiz pienāks laiks, kad katastrofu vairs nebūs? Atbildes ir lasāmas nākamajos rakstos.