Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

BĪBELE MAINA CILVĒKU DZĪVI

Trīs jautājumi, kas mainīja manu dzīvi

Trīs jautājumi, kas mainīja manu dzīvi
  • DZIMUSI: 1949

  • VALSTS: ASV

  • AGRĀK MEKLĒJA DZĪVES JĒGU

MANA PAGĀTNE.

Es uzaugu Ņujorkas štatā, Enkramas ciemā. Lielākā daļa enkramiešu nodarbojās ar piensaimniecību, tāpēc apkārtnē govju bija vairāk nekā cilvēku.

Mūsu ģimene apmeklēja vienīgo ciema baznīcu. Svētdienas rītos vectētiņš nospodrināja manas kurpes un es soļoju uz svētdienas skolu, vienmēr ņemdama līdzi mazu baltu Bībeli, ko man bija iedevusi vecmāmiņa. Man un manam brālim un māsai mācīja, ka ir čakli jāstrādā, jāizturas ar cieņu pret kaimiņiem un tiem jāpalīdz, un jābūt pateicīgiem par visu labo, kas mums ir.

Kad es izaugu, es aizbraucu no Enkramas un izmācījos par skolotāju. Man bija daudz jautājumu par Dievu un dzīvi. Piemēram, es redzēju, ka daži no maniem skolēniem ir diezgan apdāvināti, savukārt citi nav tik talantīgi, toties ir ļoti uzcītīgi. Daži bija invalīdi, bet citiem bija lieliska veselība. Man tā likās liela netaisnība. Reizēm es dzirdēju, ka vecāki, kuru bērniem bija kādi traucējumi, teica: ”Tā ir Dieva griba, ka mans bērns ir tāds.” Es biju neizpratnē, kāpēc Dievs pieļauj, ka daži bērni piedzimst ar fiziskiem trūkumiem. Bērns taču ne pie kā nav vainīgs, es spriedu.

Vēl mani nodarbināja jautājums: ”Kas ir jādara, lai dzīvei būtu patiesa jēga?” Es redzēju, cik ātri paskrien mana dzīve. Man bija jauka bērnība, es biju ieguvusi labu izglītību un strādāju tādu darbu, kas man ārkārtīgi patika. Taču man likās, ka mana turpmākā dzīve būs tukša. Labākajā gadījumā es apprecēšos, iekārtošu ģimenes ligzdiņu, izaudzināšu bērnus, strādāšu līdz pensijai un pēc tam pavadīšu mierīgas vecumdienas. Bet vai tiešām tas ir viss, uz ko es varu cerēt?

KĀ BĪBELE MAINĪJA MANU DZĪVI.

Kādu vasaru es kopā ar dažām citām skolotājām apceļoju Eiropu. Mēs pabijām Vestminsteras abatijā, Parīzes Dievmātes katedrālē un Vatikānā, kā arī daudzās nelielās baznīcās. Visās šajās vietās es centos noskaidrot atbildes uz jautājumiem, kas man nedeva mieru. Kad atgriezos mājās Slotbergā (Ņujorkas štats), es apmeklēju vairākas baznīcas, bet nekur nesaņēmu apmierinošas atbildes.

Reiz pie manis pienāca kāda divpadsmitgadīga skolniece un uzdeva man trīs jautājumus. Vispirms viņa pavaicāja, vai es zinu, ka viņa ir Jehovas lieciniece. Es atteicu, ka zinu. Tad viņa pajautāja, vai es gribētu uzzināt vairāk par Jehovas lieciniekiem, un es sacīju, ka gribētu gan. Pēc tam viņa pavaicāja, kur es dzīvoju. Izrādījās, ka mēs dzīvojam gandrīz kaimiņos. Es pat nevarēju iedomāties, ka šie trīs meitenītes jautājumi uz visiem laikiem mainīs manu dzīvi.

Drīz vien viņa ar velosipēdu atbrauca pie manis un sāka man mācīt Bībeli. Es uzdevu viņai tos pašus jautājumus, ko biju uzdevusi daudziem reliģiskajiem vadītājiem. Atšķirībā no tiem viņa man atbildēja skaidri un saprotami, izmantojot manu Bībeli, — tur šīs atbildes visu laiku bija atrodamas, tikai es tās nebiju pamanījusi.

Tas, ko es uzzināju no Bībeles, man sniedza prieku un gandarījumu. Manu uzmanību piesaistīja vārdi, kas lasāmi 1. Jāņa vēstules 5. nodaļas 19. pantā: ”Pār visu pasauli valda ļaunais.” Es izjutu atvieglojumu, kad sapratu, ka nevis Dievs, bet Sātans ir vainojams visās cilvēku bēdās un ciešanās un ka Dievs labos šo situāciju. (Atklāsmes 21:3, 4.) Es pārliecinājos, ka Bībele ir loģiska un saprotama, ja kāds to labi paskaidro. Kaut arī Jehovas lieciniecei, kas man mācīja Bībeli, bija tikai 12 gadu, es secināju, ka patiesība ir un paliek patiesība un nav svarīgi, kas to stāsta.

Tomēr man gribējās redzēt, vai Jehovas liecinieku darbi tiešām saskan ar vārdiem. Piemēram, mana mazā Bībeles skolotāja allaž uzsvēra, ka patiesie kristieši attīsta tādas īpašības kā pacietība un laipnība. (Galatiešiem 5:22, 23.) Es izlēmu pārbaudīt, vai viņai pašai tās piemīt. Kādu dienu es apzināti nokavēju mūsu Bībeles stundu. Mani interesēja, vai viņa mani gaidīs, un, ja gaidīs, vai viņa nebūs dusmīga uz mani par to, ka nokavējos. Kad piebraucu pie mājas, es ieraudzīju viņu sēžam uz lieveņa pakāpieniem. Viņa pieskrēja pie manas automašīnas un sacīja: ”Es jau gribēju iet uz mājām, lai teiktu mammai, ka mums jāapzvana slimnīcas un jāvēršas policijā. Jūs taču nekad nekavējat nodarbības! Es par jums ļoti uztraucos!”

Kādu citu reizi es viņai uzdevu jautājumu, uz kuru, pēc manām domām, divpadsmitgadīgai meitenei būtu visai grūti atbildēt. Es gribēju redzēt, vai tik viņa nemēģinās kaut ko sagudrot, lai uz to atbildētu. Kad es uzdevu savu jautājumu, viņa uz mani nopietni palūkojās un teica: ”Tas ir sarežģīts jautājums. Es to pierakstīšu un pavaicāšu vecākiem.” Nākamajā reizē, kad satikāmies, viņa atnesa žurnālu Sargtornis, kurā bija lasāma atbilde uz manu jautājumu. Tieši tas mani piesaistīja Jehovas lieciniekos — viņu literatūrā varēja atrast Bībeles atbildes uz visiem maniem jautājumiem. Es turpināju iepazīt Bībeli un pēc gada kristījos un pati kļuvu par Jehovas liecinieci. *

KO ES ESMU IEGUVUSI.

Kad es beidzot biju saņēmusi pārliecinošas atbildes uz saviem jautājumiem, es vēlējos dalīties uzzinātajā ar ikvienu. (Mateja 12:35.) Sākumā tuviniekiem nebija pieņemami mani jaunie uzskati, bet ar laiku viņu nostāja mainījās. Mana māte mūža nogalē sāka mācīties Bībeli. Lai gan viņa nepaspēja kristīties, es nemaz nešaubos, ka viņa bija izlēmusi kalpot Jehovam.

1978. gadā es apprecējos ar Elaiesu Kazanu, kas arī bija Jehovas liecinieks. 1981. gadā mēs ar Elaiesu tikām uzaicināti strādāt ASV Bētelē *. Diemžēl pēc četriem gadiem Elaiess nomira. Pēc vīra nāves es turpināju darbu Bētelē, un tas man palīdzēja nekoncentrēties uz savām bēdām un gūt mierinājumu.

2006. gadā es apprecējos ar Ričardu Eldredu, kas, tāpat kā es, strādāja Bētelē. Mēs ar Ričardu vēl aizvien tur strādājam. Uzzinot patiesību par Dievu, es atradu ne vien atbildes uz saviem jautājumiem, bet arī īstu dzīves jēgu. Un tas viss sākās ar trim jautājumiem, ko man uzdeva kāda meitene.

^ 16. rk. Meitene, kas vadīja šīs Bībeles nodarbības, un viņas brāļi un māsas kopumā palīdzēja pieciem saviem skolotājiem iepazīt Bībeli un sākt kalpot Jehovam.

^ 18. rk. Vārds ”Bētele” nozīmē ”Dieva nams”, un Jehovas liecinieki tā sauc savas filiāles. (1. Mozus 28:17, 19.) Bētelēs tiek veikti dažādi darbi, kas palīdz Jehovas lieciniekiem visā pasaulē īstenot Bībeles izglītības darbu.